Intelektuālā attīstība

Intelektuālā attīstība nozīmē saprašanas, tātad, prāta trenēšanu un attīstīšanu līdz maksimāli iespējamam līmenim. Mērķis ir sasniegt pakāpi, kad katra individuālais prāts kļūst par spēcīgu, saprātīgu un lietojamu darbarīku.

Kāpēc nepieciešama prāta attīstīšana?

Intelekts ir visspēcīgākais darbarīks, kāds vien ir cilvēka rīcībā. Diemžēl, lielākā daļa pasaules iedzīvotāju izmanto tikai mazāk kā ceturtdaļu no sava smadzeņu potenciāla. Tas tāpēc, ka visbiežāk bērnam jau no mazotnes uzspiež, ko un kā domāt, tādējādi veidojot stereotipiskus uzskatus, noteiktu izturēšanās un attieksmes veidu. Izprotot, kā darbojas saprāts un atbrīvojot savu intelektu, cilvēka iekšienē paveras milzīgas iespējas vadīt procesus gan ārējā pasaulē, gan savā iekšējā būtībā.

Prāta spējas var uztrenēt tāpat kā muskuļus. Tas gan nenozīmē tikai kādas informācijas iegaumēšanu atmiņā. Daudz lielāka nozīme jāpiešķir koncentrēšanās spējām, novērošanai un anlīzei.

Neatkarīga spriestspēja un kritiska domāšana ir vitāli nepieciešama jebkurā vecumā. Svarīgi, lai arī bērni prot diskutēt par idejām, izteikt un pamatot savas domas, sniegt racionālus priekšlikumus.

Bērniem piemītošā dabiskā zinātkāre  ir tā, kas mudina bērnus ar aizrautību nodoties pētījumiem sev interesējošā sfērā.

 

Intelektuālās attīstības komponentes:

- Intelekta rosināšana,

- estētika,

- neatkarīga domāšana,

- intekta treniņi un pārbaudījumi.

 

Intelekta priekšnosacījumi

Ir vairāki veidi kā attīstīt intelektu.

Koncentrēšanās - prasme pievērst  savas domas vienai konkrētai lietai un noturēt uzmanību, izslēdzot visas pārējās. Ja cilvēks nespēj koncentrēties, prāts ir nespēcīgs un neefektīvs. Tāpēc bērniem ir ļoti svarīgi iemācīties koncentrēties! Protams, vieglāk to iemācīties ir tad, ja darāmā lieta ir interesanta.

Novērošana - prasme uztvert, saprast un iedziļināties kādā lietā, cilvēkā vai situācijā. Novērošanā var piedalīties viena vai vairākas maņas - redze, dzirde, tauste, oža u.c. Piemēram, sarunājoties mēs gan klausāmies, ko cilvēks mums stāsta, gan redzam, kā viņš kustas vai žestikulē.

Lai novērotu, nepieciešama modrība un prāta skaidrība. Uzmanība pilnībā jāpievērš tam, ko novēro. Lai novērošana būtu patiesa, nedrīsktu būt nekādi iepriekšēji pieņēmumi vai klišejas.

Analīze - lietu, situācijas vai domas secēšana, sadalot to atsevišķās daļās. Analīzi var veikt tikai tad, ja ir savākta visa pieejamā informācija par kaut ko. Vispirms savācam datus, tad pielietojam savu prātu un mēģinām analizēt parādību no visiem iespējamiem skatu punktiem. Analīzei obligāti jāveic objektīvi.

Salīdzināšana - novērojumiem sekojoša līdzību un atšķirību noteikšana parādību, lietu, situāciju vai cilvēku starpā. Piemēram, var salīdzināt šķidrumus pēc krāsas, garšas, smaržas, biezuma.

Klasificēšana - lietu grupēšana uz to līdzības pamata, nosakot noteiktus kritērijus. Tā piemēram, pildspalvu un bikses var iedalīt vienā grupā, ja skatās pēc krāsām, bet nē, ja grupē pēc materiāliem.

Sistematizēšana - grupu sīkāks iedalījums, balstoties uz tālākām līdzībām vai atšķirībām.

Organizēšana - jaunas sistēmas izveidošana, kas balstās uz klasifiscēšanas un sistematizēšanas prasmēm. Piemēram, sava drēbju skapja vai virtuves trauku skapja pārkārtošana pēc noteiktiem principiem (ņemot vērā veidus un lietošanas biežumu) liecina par iepriekšminētajām prasmēm.

Radošums - spēja radīt kaut ko jaunu un oriģinālu, liekot lietā savu iztēli. Tas var būt arī kāda jauna pielietojuma atrašana jau labi zināamām lietām.

Lai rastos jaunas idejas, nepieciešama brīva, nepiespiesta atmosfēra. Nedrīkst būt jau iepriekš noteikts dalījums "tas ir labi, tas ir slikti" vai "tas ir pareizi, tas nepareizi". Labāk, ja bērni paši var izklāstīt savas idejas un pārspriest, kāpēc viņiem tās patīk vai nepatīk. Radošums nosmok tur, kur bērniem jāpiemēro savas idejas tam, kas "patīk vai nepatīk skolotājam".

Iztēle un visualizēšana - ir atslēgas vārdi jaunām un neparstām idejām. Kad bērns par kaut ko domā, viņā galvā veidojas tēli, kas var kļūt reāli. Atļaut bērnam fantažet un klāstīt "muļķīgas vai neticamas" lietas nozīmē palīdzēt radošumam. Turklāt dīvainas lietas var būt iemesls jokiem un smiešanās, bet humora izjūta jau ir radošuma sabiedrotā.

 

 Estētika

Estētisko jūtu audzināšana nozīmē skaistuma izjūtu un labā saskatīšanu it visā.

Lai spētu saskatīt skaisto vienkāršās un dabiskās lietās, ir jāprot pašam radīt skaistumu gan mājās, gan apkārtējā vidē. Tas, kurš rada skaistumu, automātiski nerada slikto.

Veidi, kā radīt skaistumu, ir keramika, dārzkopība, ūdens krātuvju kopšana, telpu dekorēšana, apģērba pagatavošana, galda klāšana.

 

Neatkarīga domāšana

Neatkarīga domāšana ir spēja domāt pašam un neietekmēties no apkārtējo viedokļiem.

Loģika - secīga domu plūsma. Tā asina prātu un palīdz attīsstīt prasmi pieņemt racionālus lēmumus. Šahs un līdzīgas spēles palīdz veidot domu gājienu.

Veselīga ziņkāre - vēlme piedzīvot brīnumu un uzzināt kaut ko jaunu unneparastu ir dabiska. Atvērta, nepiespiesta vide veicina mācīšanos. Skolotājam vajag nevis atprasīt bērniem, ko viņi iemācījušies, bet gan ļaut izskaidrot un stātīt. Tikai tad, ja bērni nevar izdomāt, ko teikt tālāk, skolotājs var viņiem  paskaidrot vai norādīt uz avotiem, kur meklējama tālāka informācija, un mudināt viņus nākamjaā reizē stāstīt tālāk. Tā veicina bērnu tālāku interesi.

Bērnu zinātkāri uztur, ja uz lietām paskatās no dažādiem, neparastiem skatu leņķiem. Piemēram, vēstures stundās, var ļaut pašiem "kļūt" par vēsturisku personību un lemt, ko viņi būtu darījuši citādi dotajā situācijā.

Cits veids ir nevis "pasniegt" bērniem jauno vielu, bet ļaut uzdot jautājumus par doto tematu. Tas veicina bērnu zinātkāri. Kad zinātkāre ir sakāpināta, bērni paši ir gatavi  meklēt informāciju, izstrādāt noteiktus aspektus un par tiem diskutēt. Vislabāk bērni iemācās, ja viņi var paši eksperimentēt, demonstrēt un pierādīt.

Domāt pašam - vitāli svarīgi, lai bērns domātu pats un nejustos spiests visās situācijās domāt tāpat kā pūlis. Lai iedrošinātu bērnu domāt pašam, ir svarīgi rādīt piemēru un iepazīsināt ar lielām personībām, kas ir uzdrošinājušās iet pret straumi. Jāmācās iejusties otra ādā, lai saprastu kā ir tad, ja  tevi nesaprot un noniecina.

Spriestspēja -  prasme redzēt lietas tādas, kādas tās ir objektīvi, norobežojoties gan no savām vēlmēm un patikšanas, gan aizspriedumiem. Svarīgi pašam izšķirt, kas ir labs un vēlams. Piemēram, bērnam, kurš mācās spēlēt kādu instrumentu, ja iegribas iet ārā spēlēties tā vietā ,lai trenētos, ir pašam jāapzinās, kādi būs ieguvumi, ja viņš turpinās vingrināties.

Pārliecība - ticība savām idejām. Svarīgi, lai cilvēks lēmumus pieņemtu pēc rūpīgām pārdomām, analīzes un izvērtēšanas, balstoties savās vērtībās un cienot apkārtējos. Tikai tad var attīstīties pašapziņa un  uzticēšanās. Katram jāmāk aizstāvēt savas idejas un izskaidrot cēloņus, kā arī izprast citu cilvēku rīcības motīvus.