Kāpēc nepieciešama citāda skola?

Brīvības ierobežojumi parastajās valsts skolās

Lai gan nevar izteikties vispārināt, jo arī daudzās valsts skolās notiek pozitīvas pārmaiņas, un tajās ienāk jaunas un demokrātiskas vēsmas, tomēr jo īpaši kas attiecas uz bērnu patstāvības un līdztiesības veicināšanu, salīdzinot valsts skolas ar alternatīvajām skolām, ir saskatāmas milzīgas atšķirības.

Par parastajām valsts skolām tiek sauktas skolas, kurās mācās lielākā daļa skolēnu, bet kurās netiek īstenotas pašnoteikšanos un brīvību veicinošas pedagoģiskas koncepcijas.

Šajās parastajās valsts skolās izglītojamos māca pēc noteiktas mācību programmas, kurā ir stingri noteikti temati un mācību materiāli (lielākoties viena konkrēta mācību grāmata), kā arī noteikts, kādā stundu skaitā noteikta viela visiem skolēniem vienādā mērā ir jāapgūst. Bērni paši šeit principā neko nevar ne izvēlēties, ne ietekmēt.

Mācību dienu ir saplānojusi skolas administrācija visam gadam. Skolēnam praktiski nav ne laika, ne iespējas (kaut vai papildus) mācīties to, kas viņu personīgi interesē.

Turklāt, uzdodot mājas darbus, skola iejaucas arī ģimenes dzīvē un brīvajā laikā, regulējot un ierobežojot bērna iespējas pavadīt arī brīvo laiku tā, kā vēlas pats. Parasti bērnu prieku brīvdienās aptumšo stress vai bažas par pildāmajiem mājasdarbiem,  izraisot nepatiku vai vainas sajūtu.

Vēl aizvien parastajās skolās lielākā daļa stundas tiek pasniegtas frontāli, tas ir, skolotājs stāv klases priekšā pie tāfeles un pārsvarā runā viens pats. Pētījumi liecina, ka vidēji parastā skolā skolotājs norunā 70% stundas laika. Tas nozīmē, ka katram bērnam neatliek pat pusminūte, lai izteiktos.

45 minūšu stundu ritms neļauj bērniem intensīvi iedziļināties nevienā noteiktā tēmā.

Skolotāju uzdevums parastajā skolā ir nemitīgi kontrolēt bērnu zināšanas un jebkurā brīdī pakļaut viņus savam vērtējumam. Galu galā bērniem rodas iespaids, ka jāmācās atzīmes dēļ un nemitīgi jābaidās no pērbaudījuma. Orientējoties tikai uz atzīmi kā vienīgo rādītāju, bērni drīz vien pazaudē dabisko zinātkāri un prieku mācīties.

Tā kā mācību „viela” un tās secība ir iepriekš noteikta, un visiem jāmācās vienā tempā, zinātkāre un entuziasms tiek nobremzēti jau pirmajos mācību mēnešos. Lielākajā daļā valsts skolu vēl aizvien par mācīšanos uzskata skolotāja pasniegtās vielas "atgremošanu".  Tas mūsdienu apstākļos, kad ar vienu klikšķi Google iespējams nokļūt jebkurā pasaules malā un sekundes simdaļā piekļūt jebkuru informācijai, ir absurds !

Parastajās skolās bērnus mākslīgi, no augšas sadala klasēs pēc dzimšanas gada, atņemot viņiem iespējas mācīties no lielākajiem un pieredzējušākajiem.

Obligātais apmeklējums ierobežo personisko brīvību un atņem cita veida izglītošanās iespējas, piemēram, doties ceļojumā, apmeklēt kultūras pasākumus vai muzejus, klausīties interesantus radio raidījumus vai strādāt bibliotēkā. Turklāt stingrais stundu saraksts, ko regulē skaļš kontrolzvans, liedz bērniem brīvas pulcēšanās tiesības un nepieļauj sarunāšanos savā starpā.

Skolā bērniem diena jāpavada, pārsvarā klusi un nekustīgi sēžot. Arī runāt viņi drīkst tikai tad, ja skolotājs viņus izsauc.

Šādos apstākļos bērniem un jauniešiem attīstīt brīvu un radošu personību ir principā neiespējami, tāpēc tas izdodas tikai nedaudzām spēcīgām personībām.

Attiecības skolotāju un bērnu starpā parastajās skolās ir hierarhiski strukturētas. Skolotājam ir vara lemt par to, kas bērnam jādara, bet nekad otrādi. Izmantojot atzīmes, skolotājs var atsevišķu bērnu klasē gan izcelt, gan nosodīt. Tā kā atzīmju likšana (arī nelikšana) ir absolūti subjektīva padarīšana, skolēnam praktiski nav iespēju ne novērst, ne pretoties skolotāja tādam vai citādam vērtējumam.

Skolēnu pašnoteikšanās tiesības mazākajās klasēs vispār nav paredzētas, bet lielākajās tās netiek izmantotas efektīvi, tas ir, reta skola pieļauj, ka bērni līdzlemtu tajos jautājumos, kas uz viņiem skolā attiecas visvairāk - mācību procesa organizācija, skolotāju izvēle, tematu izvēle, mācību metodes, stundu saraksts, vērtēšanas kritēriji.

Šajos vissvarīgākajos jautājumos viņu viedoklis vispār netiek jautāts. Skolas padomēs skolēni vienmēr ir izteiktā mazākumā un viņu klātbūtnei tur ir tikai šķietama nozīme.