Kritiskās domāšanas attīstīšana. Filozofija bērniem no 5 gadu vecuma

Agnija Kempele, franču valodas skolotāja un direktora vietniece izglītības jautājumos tautskolas „99 Baltie zirgi” Ikšķiles Brīvajā skolā

(Pārpublicēts no laikraksta "Izglītība un kultūra" elektroniskā žurnāla "Vecākiem", 2014, Nr. 2 (25).)

Ja visi leks pa logu ārā, tu arī leksi? – tā skan populārais jautājums, ar ko savulaik bija ierasts raksturot to, ka katram cilvēkam ir sava galva uz pleciem, tāpēc jādomā neatkarīgi un patstāvīgi. Jāpiebilst, ka manā bērnībā un jaunībā, kas bija padomju laiku plaukumā, par saviem, neatkarīgiem uzskatiem ne tikai varēja saņemt sliktas atzīmes, bet varēja pat izslēgt no skolas vai izstumt no sabiedrības. Padomju totalitārajā režīmā augušie, kā arī diemžēl viņu pēcteči nav raduši domāt ar savu galvu. Loģiski – ir neiespējami to mācīt bērniem, jo neprotam paši. Par laimi, ja ir liela vēlēšanās un interese, var atrast neatkarīgu domāšanu attīstošas metodes, veidus un padomus, kas man noderējuši gan darbā ar skolēniem Ikšķiles Brīvajā skolā un Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, gan esot kopā ar saviem mazbērniem, kuri ir pirmklasnieku vecumā.

 Tā kā esmu franču valodas speciāliste, ilgus gadus esmu interesējusies tieši par Francijas un citu Eiropas valstu izglītības sistēmu. Varu apgalvot, ka vairumā izglītības sistēmu ļoti būtiska nozīme ir cilvēka kā radošas, uzdrīkstēties spējīgas un savu viedokli pamatot varošas personības veidošanai. Arī skolēnu apmaiņas programmu ietvaros iepazītie ārzemju skolēni, ar ko esmu satikusies pa šiem gadiem un kas ir viesojušies skolās, raksturojot mūsu skolēnus, atzina, ka pie lielās zināšanu bagāžas trūkst kritiskās domāšanas. Tātad mūsējie lieliski apgūst mācību vielu, bet vai viņi saprot cēloni un sekas tam, ko dara? Kāda ir darbošanās jēga? Kāds būs darbošanās rezultāts? Lai indivīds spētu tikt galā ar milzīgo informācijas plūsmu, īpaši mūsdienās – interneta laikmetā – kritiska jeb neatkarīga domāšana ir īpaši nepieciešama. Un pēc padsmit gadiem, kad mani mazbērni meklēs darbu, domāju – šī nepieciešamība tikai pieaugs.

 

Kritiskā domāšana nenozīmē kritizēt

Tieši otrādi – kritiskā domāšana nozīmē izvirzīt problēmu un, izpētot to, atrast risinājumu. Latvijā, šķiet, tā vēl nav iedzīvināta skolu programmā. Ir pētījumi, skaidrojumi, frāze „mācīsim kritisko domāšanu”, bet uzskatu, ka to nevar iemācīt, šad tad ar to nodarbojoties, tai jābūt pamatā visai izglītības sistēmai, pārstrādājot programmas gan skolās, gan pedagoģiskās izglītības iestādēs. Arī grāmatas un mācību viela jau ar pirmsskolas vecumu, manuprāt, būtu jāpasniedz no otra gala – nevis jāiemācās definīcijas, bet jāiemācās izvirzīt jautājumu vai problēmu un tad atrast risinājumu (ja nepieciešams, pētot definīciju, meklējot skaidrojumus, respektīvi, atbildot uz galvenajiem kritiskās domāšanas jautājumiem: „kāpēc?” un „kā?”). Pētnieki apgalvo, ka to var sākt darīt jau ar 5 gadu vecumu. Piemēram, mācīt bērndārzniekiem nevis ātri, tehniski lasīt, saskaitīt un atņemt, bet arī pirmsskolas vecuma bērniem izvirzīt jautājumu, noskaidrot problēmu un kopīgiem spēkiem domāt, kā šo problēmu var atrisināt. Iespējams, ka risinājumi pat ir vairāki, nevis viens, un nekur nav teikts, ka pareizais būs skolotāja vai audzinātāja ieteiktais!

 

Nesaki, kā ir pareizi domāt

Strādājot Ikšķiles Brīvajā skolā, savus audzēkņus jau ar 5 gadu vecumu, piemēram, matemātikas stundās, aicinām risināt sudoku[1], fubuku[2] un citus loģikas uzdevumus; dabaszinībās ejam dabā un to vērojam. Audzināšanas stundas vietā skolā ir domāšanas stunda, kad meklējam atbildes uz jautājumiem par dažādām tēmām. Piemēram, domāt ar savu galvu lieliski palīdz arhetipiskās pasakas, ko vecāki var lasīt priekšā bērniem mājās, – svarīgi, lai lasāmviela nesatur skaidru vai neskaidru didaktiku, tas ir, pamācību, uz ko bērns tiek virzīts. Lai pasakā autors nepasaka priekšā, kā ir pareizi domāt. Lieliski noder tieši tautas pasakas, taču negatīvs piemērs kritiskās domāšanas veicināšanai, manuprāt, ir visiem tik labi zināmais ievērojamā rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī darbs „Mazais princis”: diemžēl šajā darbā lasītājs viegli un ātri uztver autora viedokli un nolemj, ka domāt tā kā autors ir pareizi. Bet, kā rakstījis amerikāņu filozofs un izglītības teorētiķis Džons Djūijs (John Dewey): „Domāt kā autors nav domāt, domāt nozīmē izteikt tikai savas domas.”

Labs veids, kā attīstīt bērnos neatkarīgu domāšanu, ir dot bērniem lasīt viņam nezināmas pasakas līdz pusei un pēc tam mudināt bērnu izgudrot pasakai noslēgumu – problēmas atrisinājumu. Lai panāktu vēlamo – veicinātu neatkarīgu, kritisku domāšanu, ir nepieciešams, lai lasāmviela satur dilemmu (neskaidrību, paradoksu). Vajag bērnos radīt neskaidrību un šaubas, citiem vārdiem sakot, izraisīt domāšanas konfliktu, jo tikai tā var saskatīt problēmu un sākt to risināt. Iespējams, tas var šķist neparasti un pat aizdomīgi, taču tieši pēc šāda darba izlasīšanas bērni uzdos jautājumus par neskaidro, tā sākot sarunu, dialogu.

 

Filozofija bērniem

Iepriekš minētie lasīšanas piemēri patiesībā ir filozofijas profesora amerikāņa Metjū Lipmana (Matthew Lipman) izstrādātā metode neatkarīgas domāšanas veidošanai – tā tiek saukta par filozofiju bērniem (franciski philosophie pour enfants, angliski P4C – philosophy for children). M. Lipmans piedāvā bērniem lasīšanu ar sapratni un analīzi un patiesības izzināšanu diskusiju ceļā. Uzskatu, ka svarīgākais M. Lipmana rakstos ir tieši tas, ka viņš atzīst, pamato un dod piemērus, kā var filozofēt un attīstīt kritisko domāšanu ar 5 gadu vecumu. Piemērs.

1)      Pirmais etaps ir tāda literārā darba lasīšana, kurā ir problēma. Vai arī var neizlasīt darbu līdz galam, lai bērns nezina turpinājumu. Piemēram, stāsts ir par to, ka kāda meitenīte neklausīja vecākus, iegāja dziļi mežā un apmaldījās. Tātad problēma ir: kā meitenītei iznākt ārā no meža?

2)      Otrais etaps – jautājumi. Bērni uzdod jautājumus vecākiem vai skolotājam par radušos situāciju, lai atrisinātu problēmu. Piemēram, jautā, vai mežs, kurā iegāja meitenīte, bija skuju vai lapu koku mežs (jo pēc koku mizas var noteikt, kur ir ziemeļi, kur – dienvidi), vai meitenītei bija līdzi paņemts mobilais telefons, vai viņai bija, ko ēst un dzert utt.

3)      Tad, sakopojot uzzināto (to, ko vecāki vai skolotājs ir atbildējuši), bērns risina problēmu, kā meitenīte iznāks no meža.

Izmantojot dažādas metodes, bērnā var veicināt kritiskās jeb neatkarīgās domāšanas attīstību. Bērns neatkarīgi domā, ja uzdrīkstas izteikt un argumentēt savu viedokli; vēlāk viņš jau mācēs pats definēt lietas un parādības.

 

Sarunas liek domāt

Vispārsteidzošakais, pētot teoriju par kritisko domāsanu, ir tas, ka daudzi radoši pedagogi un vecāki to jau sen pielieto, nemaz nezinot terminu „kritiskā domāšana”. Ģimenēs vai skolās tiek spēlēta dambrete, šahs, veikti eksperimenti dabaszinībās un citos priekšmetos (pēc tam atrodot pareizo definīciju), tiek risināti cieto riekstu uzdevumi matemātikā un spēlētas dažādas prātu attīstošas spēles.

Kā vēl viena būtiska nodarbe kritiskās domāšanas attīstīšanā ir jāmin sarunas. Sarunas par ikdienas notikumiem, par dzīves jēgu, ētikas jautājumiem, mīlestību, nāvi, par to, no kurienes viss rodas un kur paliek pēc tam. Turklāt jārēķinās, ka bērns pieaugušajam prasīs argumentēt savu viedokli, un ir jābūt gatavam to darīt. Tā mēs bērnā kliedēsim bailes kļūdīties, jo būsim izrādījuši cieņu pret viņa interesi un jautājumiem.

Savā pieredzē esmu secinājusi, ka ne vienmēr ir viegli pieņemt to, ka skolēniem un bērniem ir sava galva uz pleciem, jo visi esam mācījušies, ka vecāki un skolotāji ir jāklausa bez ierunām. Taču esmu pārliecināta, ka kritiskā domāšana ir svarīga un neatņemama 21. gadsimta personības izveidē.

 

 

Ko pratīs darīt bērns, kad būs apguvis neatkarīgo jeb kritisko domāšanu?

-                      Analizēt argumentus

-                      Izvērtēt vērojumus

-                      Izvērtēt pieņēmumus un atrast piemērus

-                      Identificēt un izvērtēt cēloņus un sekas

-                      Izvērtēt un atklāt pretrunas

-                      Rast skaidrību un atrast precizējumus

-                      Izgudrot jautājumus skaidrības ieviešanai

-                      Atrast dažādas iespējas un atrast alternatīvus viedokļus

-                      Meklēt un izvērtēt piemērus

-                      Pārliecināties, vai piemēri ir pareizi

-                      Pārbaudīt eksistējošās metodes

 

 



[1] Sudoku ir mīkla, kurā jāatmin, kā var izvietot ciparus (vai citus simbolus) tā, lai katrā mīklas horizontālajā vai vertikālajā līnijā un kvadrātveida lauciņos tie neatkārtotos.

[2] Spēle, kas ir līdzīga sudoku, bet kur skaitļus min citādi (5 lodziņi pirmajā rindā – 6 2 O 4 11. Jāieraksta skaitlis, lai, piemēram, 6 mainās uz 11).