Kā labāk mācīties? Neirobioloģijas aspekti

 
Neirobiologs Martins Korte par jaunākajiem zinātnes atklājumiem
 
•       Ar katru gadu vecāku ietekme un nozīme bērna dzīvē kļūst arvien mazāka. Tāpēc katram vecākam vajadzētu izmantot to iespēju, kas viņam dota šajā brīdī, un televīzijas pārraides vietā dot priekšroku sarunai ar savu bērnu vai kopīgai grāmatas palasīšanai.
 
•       Sākumskolas izvēlē noteicošais ir tās tuvums dzīvesvietai. Gara braukāšana bērnam sagādā nevajadzīgu stresu. Turklāt spēlēšanās draugu pulkā un pazīstami cilvēki un apkārtne ir ļoti svarīga.
 
•       Svarīgi, lai skolā būtu ne tikai ļoti jauni vai ļoti veci skolotāji, bet gan tādi, kam ir pieredze, bet kas ir ļoti atvērti visam jaunajam. Ļoti svarīgs ir vecāku un skolotāju savstarpējs kontakts un pozitīva domu apmaiņa. Motivēti skolotāji panāk daudz vairāk nekā tie, kas ir didaktiski perfekti, bet neieinteresēti.
 
•       No neirobioloģijas viedokļa ir ļoti svarīgi, lai dažādas darba formas nomainītu viena otru, jo dažādu pieeju izmantošana ļoti atvieglo mācīšanos. Smadzenes vislabāk uztver to, kas ir saistīts ar pārsteigumu. Tas saasina uzmanību un smadzenēs ieslēdzas autopilots. Izsakoties no bioķīmijas viedokļa, divās smadzeņu daļās izdalās dopamīns, kas modina ziņkāri un palielina koncentrēšanos. Tas savukārt ļauj smadzeņu šūnām labāk iegaumēt mācīšanās laikā gūto pieredzi. Vecais labā frontālā pasniegšanas metode nav noliedzama principā, ja vien tā regulāri mainās ar grupu darbu vai individuālo mācīšanos. 
 
•      Ļoti ieteicamas ir jaukta vecuma grupas, jo bērni ļoti labprāt un efektīvi mācās viens no otra un īpaši no lielākajiem bērniem. Bet tie savukārt, skaidrojot kaut ko mazākajiem, lieliski atkārto agrāk mācīto.
 
•      Par pilnīgi neefektīvu mācību metodi jāatzīst 70. gados mākslīgi radītās valodu apmācības kabīnes, jo smadzenēm, lai mācītos nepieciešams sociālais konteksts. Tas pats jāsaka par matemātikas vienādojumiem – sākumskolas vecumā bērniem pieres daivas vēl nav tik attīstītas, lai viņi spētu domāt tik abstrakti.
 
•      Jau senie grieķi teica, ka skolotāja uzdevums nav piepildīt mucu, bet gan aizdegt lāpu. Diemžēl parastajā skolā ir ļoti daudz problēmu tieši tāpēc, ka tur māca ļoti daudz tādus tematus, ar ko bērna smadzenes ikdienā nesaskaras – šie temati neattiecas ne uz ģimeni, ne draugiem vai spēlēm. Pēdējos gados ļoti strauji pieaudzis informācijas apjoms un mācīšanās pārvērtusies par pakaļdzīšanos. Mācību programmas tiek nemitīgi papildinātas, bet trūkst bērniem aktuālu mācīšanās mērķu. Piemēram, ja bērns grib ar savu jauno mobilo telefonu uzrakstīt īsziņu, kas viņam būtu skaidrs mērķis, viņš labprātīgi un neticami ātri izlasa un izprot sarežģītu lietošanas pamācību.
 
•      Skola vēl aizvien saistās ar grūtu darbu un atteikšanos no kaut kā. Ja skolas direktors pirmajā skolas dienā saka: „Tagad sākas smags darbs”, tad tas neizdzēšami iesēžas bērnu smadzenēs. Labāk ir teikt: „Nu gan sāksies kaut kas interesants un priecīgs, un jūs varēsiet uzzināt atbildes uz simtiem svarīgu jautājumu!”, jo tas bērnos rada interesi un vēlmi iet z skolu un mācīties.
 
•      Smadzeņu pētījumi apliecina, ka visi bērni ir izteikti zinātkāri. Ja viņi tādi nav, tad tā ir skolas vaina. Cilvēks ir ziņkārīga būtne, kaut arī katram no dzimšanas ir savas individuālas atšķirības. Problēmas parasti sākas jau daudz agrāk, ģimenē. Ja bērns nesaņem maigumu un rūpes, ķermenisku kontaktu ar māti, viņa starta pozīcijas jau ir iedragātas. Tas izpaužas ne tikai emocionalitātes traucējumos, bet arī inteliģences rādītājos, kurus var izmērīt. Daudzi vecāki sava bērna jautājumus uzskata par traucējošiem vai kaitinošiem. Sekas ir nokauta zinātkāre. Smadzeņu izpēte apliecina, ka vecāku un skolotāju attieksmei pret bērnu ir izšķirošā nozīme.
 
•      Kas notiek normāla, zinātkāra bērna galvā, kad viņš mācās? Pirmskolas un sākumskolas bērna smadzenes ir ārkārtīgi plastiskas. Tikai pamazām apgūstot mācību pieredzi, domāšanas ceļi un atzari kā rievas iestrādājas dziļāk smadzenēs. Noteicošās jau nav tikai tie 100 miljardi nervu šūnu smadzenēs, galvenās ir sinopses, tas ir, kontaktsaslēgumi, caur kuriem ķīmiskās datu pārneses vielas kontaktējas viena ar otru.
 
•      2-3 gadus vecu bērnu smadzenēs ir 15 triljoni sinopšu – apmēram tikpat, cik lapu ir kopā visiem kokiem Amazones mūža mežos. Tie signālceļi, kas tiek bieži lietoti, nostiprinās un veido jaunus atzarus. Tā rodas jaunas sinopses. Kas netiek lietots, pamazām atmirst.
 
•      Tādējādi var teikt, ka mācīšanās laikā galvenokārt mainās smadzeņu saslēgšanās un pārslēgšanās īpašības. Tāpēc pozitīvi motivējoša mācīšanās pieredze jaunākā vecuma bērniem ir ārkārtīgi svarīga. Tiek veidota smadzeņu arhitektūra, kura vēlāk palīdz ātri apgūt jaunas zināšanas un sasaistīt tās ar iepriekš mācīto.
 
•      Atšķirības starp vidēji un augsti apdāvinātiem bērniem izskaidrojamas ar glijas šūnu darbību. Šīs šūnas ir atbildīgas par nervu šūnu apgādāšanu ar barības vielām un izolē, noslēdz to metriem garos, zarveidīgos izaugumus, aksonus. Jo efektīvāk viņi pilda šo funkciju, jo ātrāk smadzenēs izplatās informācija. Apdāvinātiem bērniem aksonu pārraides ātrums ir ļoti liels. Parastam uzdevumam šādiem bērniem nepieciešams pavisam mazs smadzeņu laukums. Tikai tad, ja uzdevums ir patiešām sarežģīts, bērnam rodas vajadzība likt lietā savu kapacitāti. To lieliski var redzēt, skenējot smadzenes mācīšanās laikā.
 
•      Vai statistiski vidējais skolēns var, regulāri trenējot smadzenes vai intensīvi mācoties, kļūt pat „Turbo-skolēnu”, kas visu jauno momentā uzsūc un saglabā smadzenēs? – Tikai nosacīti. Smadzeņu pamatstruktūra ir ģenētiski nosacīta un katram cilvēkam pilnīgi atšķirīga. Bet smadzeņu funkcionēšanas spējas, protams, ir atkarīgas no apkārtējās vides iespaidiem un mācību pieredzes. Noteicošais jau nav informācijas saglabāšanas vietas tilpums, - tas visiem cilvēkiem ir ārkārtīgi liels. Atšķirības galvenokārt ir tajā, cik lielā mērā katrs cilvēks var atsaukt aktīvajā atmiņā vai pārstrādāt iegūtās zināšanas. Apdāvinātajiem jeb talantīgajiem bērniem ļoti labi darbojas operatīvā atmiņa un viņi zibenīgi veido asociācijas starp jauno un jau iepriekš iegūto informāciju. Vienlaicīgi viņi spēj ekstrēmi labi koncentrēties un īsā laikā pēc izslēgšanas metodes (trial-error) izdomāt neskaitāmus alternatīvus risinājumus.
 
•      Nevajag baidīties no kļūdām mācīšanās laikā un dažādu risinājumu izmēģināšanas. Galvenais ir, nemitīgi neaizrādīt bērnam par kļūdīšanos un „nebāzt viņam to acīs”. Mācību sasniegumi ir daudz labāki, ja bērns pats pamana savas kļūdas un tās izlabo. Piemēram, rakstot diktātu: ir neefektīvi, ja skolotājs izlabo kļūdas un pēc tam paskaidro, kā bija pareizi jāraksta. Labāk ir, ja var uz kādu laiku nolikt uzrakstīto tekstu malā un vēlā pats to vēlreiz pārskatīt. Lielāko daļu kļūdu bērns pats pamanīs un izlabos. Visticamāk viņš otrreiz tā vairs nedarīs, jo viņa galvā būs radusies atziņa.
 
•      Vajadzētu attiekties no sarkanās labošanas pildspalvas, ja nav iespējams izmantot arī zaļo, lai iemarķētu to, kas ir izdarīts labi. Jo mazāks ir bērns, jo svarīgāk tas ir. Tikai sākot no 11-13 gadu vecuma bērns sāk varēt mācīties no tā, ka saņem negatīvu atsauksmi. Tikai šajā vecumā to vairs nepārstrādā tie paši smadzeņu areāli, kas ir atbildīgi par emocijām, jo ir izveidojušies speciālas smadzeņu daļas, kas veic savu uzvedības kļūdu analīzi.
 
•      Ja bērnam trūkst motivācijas, vai ir kādi triki, kā to pamodināt? -Vissvarīgāk ir veicināt pašmotivāciju. Tā ir visspēcīgākais dzinējmotors, kas var cilvēku uzdzīt par Everestā vai uz mēness. Mācību uzdevumi nedrīkst būt par sarežģītu, bet arī ne par vieglu. Tad zūd uzmanība, un tiek traucēts operatīvās atmiņas darbs. Uzdevumā var iepriekš paredzēt neizdošanos, jo tas pozitīvā gadījumā darbojas kā papildus motivāciju veicinošs faktors pūliņu pielikšanai nākotnē. Apbalvošana turpretī var būt abpusgriezīga: nepareizi izmantota, tā var drīzāk kaitēt, kā palīdzēt.
 
•      Vai tiešām kādam var nepatikt, ka viņa pūles atalgo? Balva vai uzslava kā pamudinājums mācīties ļoti ātri nolietojas. Galu galā cildinājums no ārpuses nekad nevar būt tik spēcīga kā paša smadzeņu dota atzinība, ja ir sasniegts kāds paša uzstādīts mērķis. Kad tas notiek, smadzenes izdala narkotikai līdzīgas vielas, paša ķermeņa radītus endorfīnus un opiātus. Būtībā cilvēks gūst labsajūtu no savas mācīšanās un var teikt, kļūst atkarīgs no turpmākiem mācību sasniegumiem. Tāpēc bērnam, kuram jau tāpat patīk mācīties, uzslavas un balvas nav nepieciešamas tāpat kā piecgadīgajam, kas kaut ko sev svarīgu uztaisījis no lego klucīšiem. Ja tādam bērnam par dabisku mācīšanos skolas laikā dot materiālus labumus, motivācija tiks novirzīta nepareizos ceļos. Bērns sāks mācīties tikai ārišķīgas atzinības dēļ, nevis sava prieka, zinātkāres un iekšējā gandarījuma pēc.
 
•      Vai tas attiecas arī uz bērniem, kam grūti iet mācībās? Nē, tad uzslavas palīdz vairāk, nevis sodi. Bet uzslavu veidiem ir jāmainās, savādāk tie ātri vien zaudēs efektivitāti. Divu latu vietā var doties ģimenes izbraukumā, vai dot iespēju krāt punktus skrituļdēlim. Kāda pētījumā, kurš pārsteidza pašus pētniekus, atklājās, ka visu laiku viens un tas pats atzinības izteikšanas vai motivācijas paņēmiens ir vēl nenozīmīgāks kā vispār nekāds. Tāpat apstiprinājusies atziņa, ka ar dāvanām vai uzslavām nevar paaugstināt motivāciju bērniem, kas jau tāpat labi mācās. Jo, kā jau teicu, ārējos apbalvojumus pārspēj pašmotivācija. Visefektīvākā ir atzinība, kas nāk ik pa laikam kā pārsteigums.
 
•      Vai patiešām ir tā sauktie „mācīšanās neironālie logi”, par kuriem tik daudz diskutē jau bērnudārznieku vecāki? Jā, svarīgākais ir valodu logs. Smadzenes sagaida, kamēr bērns līdz astoņu, varbūt desmit gadu vecumam apgūst visas ar valodu saistītās prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu pasaulē; pēc tam jau ir grūtāk. Tas attiecas uz dzimto valodu, bet arī uz vienu, divām, trīs vai pat vairākām svešvalodām.
 
•      Vai tas nozīmē, ka visi bērni varētu vai viņiem vajadzētu iemācīties četras valodas? Katrā gadījumā, tā nebūtu nekāda lielā problēma. Visi bērni ir spējīgi saprast un perfekti izrunāt vārdus četrās valodās. Ir tikai viena problēma: smadzenes mācās tikai tad, ja redz tam nepieciešamību, ja redz jēgpilnu mērķi. Piemēram, ja mamma runā vāciski, tēvs angliski, bet ģimene dzīvo Beļģijā, kur runā franciski un flāmiski, tad bērns mierīgi var prast četras valodas. Ar latviešu vecākiem un latviešu draugiem, latviešu bērnudārzā un ar vienu angļu valodas stundu reizi nedēļā, iespējams, būs problēmas arī ar vienu svešvalodu. Smadzenes vienkārši neņem pretī valodu, kam nav nekāda sakara ar bērna dzīves pasauli un pieredzi, tāpēc informāciju nesaglabā.
 
•      Kādi neironālie logi vēl ir? No motorikas viedokļa svarīgi, lai bērns pirms skolas sākšanas māk pareizi turēt zīmuli. Citādi pat gudriem bērniem būs grūti iemācīties lasīt un rakstīt. Arī instrumenta spēle visvieglāk padosies līdz 10 gadu vecumam. Taču tas nenozīmē, ka logi pilnīgi aizveras. Instrumentu spēlēt var mācīties arī 13 vai 14 gadu vecumā.
 
•      Daudziem bērniem ir problēmas koncentrēties. Vai to var mainīt? Nē, tikai nedaudz. Pieaugušie parasti pārvērtē bērnu koncentrēšanās spējas. Sešgadīgie var koncentrēties augstākais 15 minūtes, 9-gadīgie 20 minūtes, bet 11- gadīgie 30 minūtes. Tikai apmēram 25 gadu vecumā operatīvā atmiņa sasniedz savu pilno jaudu. Tāpēc ik pa laikam jātaisa mazas pauzītes. Un pēc 2-3 pauzītēm garāks pārtraukums. Nedrīkst aizmirst, ka smadzenēm patīk pārsteigumi un brīnumi: vārdiņus var ļoti labi mācīties mašīnā, ja tas reiz izdevies. Kāpēc kādreiz nevarētu mājas darbus pildīt vannas istabā?