Tautas pedagoģija

Ārija Elksne
Ābece
 
Paņemu ābeci – un kā sendienās
Gailis uz ābeces vāka.
Kādu dziesmu tu, mūsdienu gaili,
Maniem bērniem iemācīt māki?
 
Tukša greznība omus un atomus
Smadzeņu puslodēs sēt,
Ja mēs nemākam savā dārzā
Ziemcieti sirsnībā izaudzēt.
 
Sāksim no pamatiem,
Atraksim pamatus –
Tur kur guļ tautas dziesma,
Tur, kur pret svešzemju varmākām cīnoties,
Sentēvu pilis liesmo.
 
Ieklausies dēliņ,
Tur smildziņa vējā
Zuzina balsīs sidrabainās,
Tajās pļavās vēl šodien aug zāles
Visādām dvēseles vainām.

 

       Krišjānis Barons (1835-1923): Skolu senāk nebija, viņu vietu savā vīzē it teicami izpildīja tautas dziesmas. Tās bija ievērojams un plaši izlietājams līdzeklis bērna audzināšanā, mācībā un izglītošanā. Dziesmiņās pasniegtās mācības bija bērnam pieņēmīgākas un līdzēja un laboja drīzāk, nekā sausos vārdos dota pamācība vai pārmācība. Tautas dziesma modināja, darbināja un attīstīja bērna prātu, aizkustināja viņa ziņkārību par katru lietu.” (Barons, 1894)

     Latviešu tautas dainas ir dižs, iespējams, unikāls krājums pasaules literārajā mantojumā, kas atklāj mīlestību, pieķeršanos, ziedošanos. (G. Ābols, 2003)

 

Folklora kā audzināšanas līdzeklis

Mērķis: veicināt interesi par tautas folkloru, lai izzinātu un saprastu savu identitāti. Jo folklora ir tautas kolektīvā atmiņa. 

 Motīvi:

-         Dabas norises, dabas ritms, gadalaiku maiņa.
-         Vides harmonija: cilvēks kā apkārtējās ainavas dabiska sastāvdaļa.
-         Cilvēks, kas iederas apkārtējā vidē, ģimenē, sabiedrībā: harmoniskas attiecības ar dabu un citiem cilvēkiem (par brāļiem un māsām tiek saukti gan draugi un kaimiņi, gan koki un dzīvnieki).
-         Cilvēka dzīves ritums un godi.
-         Tikumiskās vērtības - reāli praktiskā savīšanās ar tēlaini mistisko;
-         Valodas tēlainība: personifikāciju, simbolu, salīdzinājumu, izteiksmes formu bagātība.
 
Audzināšanas līdzekļi
 
  1. Auklēšana. Šim vārdam ir dziļa jēga un vairākas nozīmes:

    - bērna iznēsāšana,

    maiga šūpošana,

    izaudzināšana (no bērnība laika līdz pāriešanai pieaugušo pasaulē).

Bērns tiek salīdzināts ar puķi, ar sirdi, ar dārgu dvēselīti. Pašai mātei nākas brist dubļus, bet bērnu viņa saudzīgi nes uz savām rokām. 
 
  1. Pieaugušo paraugs - pedagoģijā visietekmīgākais audzināšanas līdzeklis. Bērnu uztverot kā apkārtējās vides, folklora piedāvā netiešus viņa ietekmēšanas līdzekļus – audzina apkārtne, kuras aktivitātēs bērns tiek iekļauts, audzina sabiedriskā doma. Bērns savu iespēju robežās strādā kopā ar pieaugušajiem un kopā ar viņiem arī atpūšas – svin svētkus, iet rotaļās, dejo, dzied, min mīklas.
 
  1. Folklora - tikpat neuzkrītošs un dabisks audzināšanas līdzeklis, kas caurvij ikdienas dzīvi.

              -     Dainas – dzīvesziņa, atziņās uzkrājusies tautas tikumiskā

                     pieredze, vērtīborientācija, padomi ikvienā dzīves situācijā

                     (parasti 1.  personā, es  formā),

              -     Spēles un rotaļas – attīsta fizisko veiklību, māca darbam un

                    savstarpējām attiecībām,

               -    Mīklas rosina attapību un atjautību,

              -     Simboli un rituāli – rada kopīgu pārdzīvojumu,

                    veido piederības izjūtu,

              -     Pozitīvie un negatīvie tēli – pozitīvas un negatīvas uzvedības

                     modeļi ar nepārprotamu morāli.

 
 
Audzināšanas vide un audzinātāji:
 
Latviešu tautas pedagoģijas pieņēmums par bērnu – viņš ir nevainīgs un pasargājams, vajadzīgās iemaņas iegūst prakses ceļā, bērna uzvedība ir vērtējama un labojama.
Bērns ienāk pasaulē un notiek viņa dabiska iekļaušanās apkārtējā vidē, vienā telpā ar pieaugušajiem – ģimeni, saimi, novadu, tautu.
 

Ģimenes locekļi kā audzinātāji

Aktuālākā un nozīmīgākā bērna personības veidošanās procesā – saskarsme ar ģimenes locekļiem. Katram ģimenes loceklim ir sava īpaša loma bērna audzināšanā, bet visi ir vienādi nozīmīgi un atbildīgi.

Māte – maiga, dvēseliska, līdzīga dievībai vai saulei. No mātes bērns saņem maigumu, izpratni, žēlošanu, viņa liek bērna personības tikumisko pamatu - labestību un žēlsirdību pret apkārtējo pasauli.

Tēvs – apgādnieks, paraugs, soģis (spriež tiesu par bērna uzvedību), viņa lēmumi ir gudri un taisnīgi.

Vecvecāki – ļoti nozīmīgi ģimenes audzināšanas hierarhijā. Pie viņiem griežas pēc padoma, izmanto viņu bagātīgo dzīves pieredzi.

Brāļi un māsas māca sadzīvošanas prasmi. Viņi ir tuvākie vienaudži un nodrošina bērnam līdztiesīgu pozīciju pieredzi attiecībās ar citiem cilvēkiem. Brāļi un māsas uzlūkojami arī kā vecāku aizstājēji, ja rodas tāda nepieciešamība.

 
Arī pašam bērnam no mazotnes tiek ieaudzināta atbildība par ģimenes locekļiem – viņiem tie ir jāciena, jāizturas ar godbijību. Bērns tiek gatavots vecāku apgādnieka, vecumdienu „maizes devēja” lomai.

 

Mītiskie spēki kā audzinātāji

Dievs, Laimes māte, kas lūdzot palīdzēt atklāj cilvēka patiesos tikumus, atbilstīgi apbalvojot vai sodot.

 

Daba kā audzinātājfaktors

Dabas skaistuma saskatīšana un estētiskais pārdzīvojums kā jūtu audzināšana, attēlojams radošā darbībā – dziesmā, zīmējumā utt.

Daba rada zinātkāri, mudina vērot, domāt, ierosina iztēli, fantāziju, bagātina pieredzi, ievirzot bērnu pašdarbībā.

Dabas personifikācijas, simboli un līdzības:

Upe kā cilvēka dzīve, ozols kā gudrs vīrs, meita kā liepa.

Audzināšanas ētiskie ideāli

 
-      Darba tikums (čaklums) – iztikas nodrošinātājs, audzināšanas līdzeklis un ideāls, personības vērtēšanas kritērijs.
Nedalāma trīsvienība – darbs, skaistums, tikums.
 
Darbs nodrošina ārējo skaistumu – čaklam strādātājam ir skaista sēta un skaists izskats.
Darbs nodrošina arī iekšējo skaistumu – strādāšana vairo tikumību un veido labas attiecības ar citiem cilvēkiem.
(Slinks cilvēks savukārt netiek cienīts un saņem pēc nopelniem)
 
Tīrība un kārtība, kas panākta ar darbu. Tā simbolizē arī kārtību cilvēku savstarpējās attiecības, kas dod stabilitātes un drošības izjūtu.
 
-        Dziesmas un dejas – svētki un izpriecas kā atsvars ikdienas darba dzīvei. Pirmais strādātājs un strādātāja parasti ir arī pirmie dejotāji un dziedātāji. „Kuru darbu padarīju, tam par godu dziesmu nodziedāju”. Tautas dzīvesziņa recepte: Dziedāšana palīdz pārvarēt dzīves grūtības un bēdas; skaista dziesma palīdz tās pārdzīvot.
 
-       Gudrība un izveicība. Gudrība gan kā vecu ļaužu dzīves pieredze, gan jauno attapība un atjautība. Pret gudru cilvēku izturas ar cieņu. Gudrība tiek vērtēta augstāk par bagātību un fizisku spēku.
Pamudinājums – ja būsi gudrs un izveicīgs un gatavs mācīties, spēsi izdzīvot arī bez fiziskā pārspēka un bagātības.
 
-         Attiecības ar citiem cilvēkiem
-     Kopdarbs un savstarpēja palīdzība,

-      Sadzīvošana citam ar citu (Nedari otram to, ko nevēlies, lai viņš dara tev. Ko nodari citiem, to tu nodari pats sev: ja būsi labs pret citiem, tad citi izturēsies labi pret tevi, ja celsi naidu, arī citi izturēsies pret tevi kā pret ienaidnieku)

-    Pozitīvi pieņemt cilvēkus, kas ir citādāki, ne par vienu nedrīkst smieties, jo viņu tādu radījusi Laimes māte. Veselajiem jāprot novērtēt to, kas viņiem dots.

 
 
Audzināšanas mērķi tautas pedagoģijā
 
Miesā vesels, daiļa auguma, patīkama rakstura, dzīvespriecīgs cilvēks (vīrietis, sieviete), kas

      -      prot raženi dzīvot – reizē labi un skaisti;

        -         iztiku iegūst savā sētā ar ‘skaidru darbu’ un ‘gudru padomu’;

      -      dzīvo saskaņā ar dabu;

      -      apzinās, ka dievišķie spēki palīdz tikai tad, ja nevis bezdarbībā gaida

             atbalstu, bet pats aktīvi un krietni darbosies;

       -     sadzīvē ievēro un kopj latviešu tikumus, pirmām kārtām čaklumu,

             kas ietver sevī  visas pārējās garīgās vērtības;

       -     ģimenē dzīvo saskanīgi, mīl bērnus, rūpējas par viņu audzināšanu, 

             palīdzot agūt savu un iepriekšējo paaudžu pieredzi,

       -     ir labestīgs, izpalīdzīgs attiecībās ar citiem cilvēkiem, radiniekiem,

             kaimiņiem, aizstāv grūtdieņus,

        -    vēršas pret apspiestību, optimistiski pauž pārliecību, ka „bargi 

             kungi ilgi nevalda”.

 Tautas pedagoģijai atbilstošās mācību un audzināšanas metodes

-     ģimenes pavarda siltuma uzturēšana,

      vaļsirdīgas sarunas,

-     pieaugušā paraugs,

-     iesaistīšana un atbalsts darbā,

-     pamudināšana;

-     rosinošas uzslavas,

-     tikumu kopšana,

-     sods kā rāšana, bāršana bez pārliekas bardzības – neniecinot, bet klusībā

       vēlot labu. Bāršanai tikai tad ir jēga, ja tā palīdz vainīgajam nodarīto 

      apzināties,  pārdzīvot, rada apņēmību laboties.

  

Izmantotā literatūra:

A. Krūze, I. Ķestere. Pedagoģiskās vērtības latviešu tautas folklorā. Krājumā „Pedagoģijas vēsture. 15 jautājumi.” Raka, 2010 

     J. Rudzītis. Latviešu tautas pedagoģija. Raka, 2006